Mākslas galerija Daugava | Ausekļa iela 1

Felicita Pauļuka

100 dzimšanas dienas izstāde Tornis

09.05.2025.- 31.05.2025.

Četrus gadus vecs meitēns pēc atmiņas uz klavierēm atskaņo fragmentus no Verdī “Aīdas”. Muzikālais bērns ļoti mīl savu tēvu Kārli Fridrihu Augustu Jānki, no kura mantota gan muzikalitāte, gan mīlestība pret mūziku. Tuviem draugiem tēvs spēlējis Rahmaņinovu, Šopēnu, Šūmani, viņa profesija nebija saistīta ar mūziku, viņš strādāja Rīgas Maikapara Tabakas fabrikā par vecāko grāmatvedi, bija precējies ar Rozāliju Vilhelmīni Jānki un viņiem 1925.gada 8.maijā piedzima meitiņa Felicita Anna Renāte. Bērns bija kluss, sevī noslēdzies, nosvērts un šķita, ka mūzika būs viņas pasaule. Tā nenotika, lai gan mūzika visu dzīvi viņai ir būtiska, tā ir tikai kā fons viņas radošajiem meklējumiem, viņas ikdienai un svētkiem, kā impulss, vai kā stimuls viņas mākslai. Meitene radīs darbus, kurus paraksta ar savu vārdu – FELICITA, ir arī darbi, kurus viņa parakstījusi kā Felicita Pauļuka, jo no 1943.gada 23.jūnija tāds ir viņas uzvārds, kuru viņa patur visu mūžu, arī pēc laulības šķiršanas ar gleznotāju Jāni Pauļuku (1960.gada 17.jūnjs). Jau pirmajā studiju gadā Mākslas akadēmijā (1940.gads) par Felicitu pasniedzēji izsakās kā par ģeniālu, to ne reizi vien dzird Džemma Skulme, jo tā par Felicitu izteicies Oto Skulme, toreizējais Mākslas akadēmijas rektors, arī profesors Ģederts Eliass. No citiem kursiem nāca skatīties Felicitas zīmējumus, tie bija kaut kas neparasts, īpaši ogles zīmējumi, ogle kļuva par viņas pirmo nozīmīgo materiālu. Tad nāca viss pārējais. Felicita strādāja ar sangīnu, viņas vārds kļuva par sinonīmu pastelim. Viņa bija izteikta sava ceļa gājēju mākslā, viņa uz vienas papīra lapas spēja apvienot pasteli, temperu, eļļu – savienot nesavienojamo – uguni un ūdeni. Lai radītu, bija nepieciešama vientulība, Felicitai tas bija dabīgs stāvoklis. Viņai bija nepieciešams baltais, augstais marmora tornis, kur patvērumu no ikdienas meklējuši dzejnieki. Felicitas tornis bija askētisma paraugs, tā bija telpa, kurā nav nekā lieka, māksliniece uzticējās tikai dabiskajam materiālam – ķieģelim, kokam, apmetumam. Logi ielaida viņas darbnīcā milzīgus plašumus, pa tiem redzama vai puse Rīgas, jo Felicitas Tornītis atrodas Lāčplēša un Avotu ielu krustojuma nama augstākajā punktā, cik vien iespējams tuvu pie debesīm. Tā ir viņas pasaule, viņas valstība, tā ir viņas celle, ja negribam lietot vārdu darbnīca. Nejaušam garāmgājējam tur nav vietas, viņai jābūt vienai, kopā ar mūziku, tur skan Bahs, tēva mīlētie - Rahmaņinovs, Šopēns, Šūmanis, vakaros, kad jau krēslo, Tornītī skan 18.gadsimts – Vivaldi. Felicitas draugu loks ir stipri ierobežots. Visbiežāk tie ir viņas modeļi, kas viņai ir īpaši cilvēki – Inna, Biruta, Vaira, Žanna, Irēna, tie ir cilvēki, caur kuriem māksliniece sajūt dzīvi, cilvēka pārdzīvojumu un emociju pasauli, cilvēka skaistumu un vienreizīgumu. Felicitai pret cilvēku ir renesanses laikmeta attieksme, kas vēlāk tiek kritizēta un noliegta, bet Felicitai cilvēks ir un paliek radības kronis, absolūtā skaistuma ietvars, ko apliecina ne tikai acis kā dvēseles spogulis, bet arī auguma aprises, žests un siluets, katra ķermeņa kustība. Cilvēka būtība runā viņa ķermeņa valodā. Un arī viņa pati ir tāds renesanses laika cilvēks, kas kalpo skaistumam to pielūdzot. Viņai viss patiesais, ne mākslīgais, falšais, izdomātais ir skaists. Skaistais ir patiesais. Un tāda ir viņas māksla, kura droši liekama mūžīgo vērtību plauktā. Nemaz nerunājot par sievieti viņas mākslā, par viņas aktiem un portretiem. Skaistā izpausme ir arī bērnos, viņu dzīvespriekā, aizrautībā, atbildībā pret darāmā nopietnību. Bērni – nākotnes un ticības apliecinājums, tāpēc tiem gandrīz galvenā vieta izstādē TORNIS, bet par Felicitu nevar uztaisīt izstādi bez viņas ogles zīmējumiem un pasteļiem. Jā tie vairāk redzēti, tie ir viņas atpazīšanas zīmes. Felicitas mākslā liela nozīme ir modelim. Felicitai Pauļukai mākslas zinātniece Ausma Belmane teikusi, ka viņa modeli uzliekot uz pjedestālu. Kā gan savādāk, ja gleznota tiek radoša personība – aktrises Lilita Bērziņa, Ērika Ferda, rakstniece Ilze Indrāne, mākslinieki Rita Einberga, Baiba Vegere, Bruno Vasiļevskis, Māra Vaičunas un tur parādās atkal šī renesanses laikmetam raksturīgā personības cildināšana, pielūgsme. Felicita tur atrod sev tuvo un meklēto – cilvēka lielumu. Ir modeļi, pēc kuriem Felicitas mākslu var dalīt it kā periodos – Irēna, Vaira, Žanna, Inna, Biruta… Šīs sievietes ir kaut kas no Modiljāni modeļiem, tikai reālākas, tuvākas cilvēciskām kaislībām. Tās nav būtnes, bet īstas, kas stāsta par savu dzīvi ne tikai ar acīm, seju, bet ar visu ķermeni, tā siluetu, kustību, žestu. Nav tik askētiskas kā Modiljāni gleznotās, tās vairāk ir zemes meitas. Modeļa nozīmības apliecinājums ir Felicita pati. Jānis Pauļuks viņu gleznoja desmit gadus, tieši tad tapa viņa šedevri, kurus droši var likt līdzās Padegam, Tīdemaņa Hannelēm, Šēnbergam. Bet, vai Felicitu drīkst nosaukt par modeli… Mākslinieks, kuru mēs pieskaitām trimdas māksliniekiem, Juris Soikans, rakstījis: “Jāni Pauļuku labi pazinu jau no Akadēmijas laikiem, kad vēl abi bijām tās studenti. Tāpēc arī pazinu viņa attieksmi pret mākslu vispār. Gleznošana viņam bija skaistuma pielūgsme. Katrs otas pieskāriens audeklam bija jau daļa no suģestējoša rituāla kalpošanai skaistumam krāsā un formā – protams, subjektīvā uztverē un pilnīgā iekšējā brīvībā. Viņa dzīvē nebija nekā, kas varētu “kaut par milimetru” pacelties augstāk par mākslas mīlestību.”¹⁾ 1940 gadā sākās viņu pazīšanās, Jānim Pauļukam ir 34 gadi, viņš ir 3. kursā un viena no interesantākajām un spilgtākajām personām studentu vidē. 1940.gadā Mākslas akadēmijā iestājās arī Felicita Jānke, apdāvinātības dēļ viņu uzņem 15 gadu vecumā, ”uzkrītošas sievišķīgas elegances un šarma dēļ Felicita ātri kļuva par Akadēmijas studentu mīluli, bet Jānim Pauļukam – par viņa dzīves un – galveno kārt – par viņa mākslas likteni.”²⁾ Tomēr, tas nav modelis, likteni nenosaukt par modeli. Juris Soikans raksta, ka Jāņa Pauļuka māksla iedalāma zināmos laika izteiksmes posmos, no kuriem visnozīmīgākais ietilpst laikā no 1940. līdz 1952.gadam un būtu nosaucams par “Felicitas posmu”. Bez šiem 12 gadiem viņa māksla nemaz nav iedomājama. To atmetot vai pat tikai korekti nenovērtējot, būtu tas pats, ja Pauļuka mākslai “izrautu sirdi”. Felicita nebija Jānim Pauļukam tikai sieva vai modelis, bet viņa mākslas esmojuma otrā puse. Tā bija divu mākslinieku garīgā simbioze.”³⁾

Par Jāņa Pauļuka Felicitas perioda aktiem Juris Soikans raksta: “Jo ilgāk tās aplūko, jo vairāk tās attālina no dzīves realitātes, pārceļot skatītāju imaginārā estētiskā brīnuma esmojumā. Pauļuka plikņi nav vienkārši plikņi, bet grūti definējamas krāsu un formu emocijas – debesu un zemes mīlestība reizē ar maiguma un sprieguma lādiņu. Dzīvojot J.Pauļuka mākslas “Felicitas perioda” darbiem, cilvēks jūtas kā eņģeliska garīguma pacilājuma apņemts, kas dematerializē pat vidi, kurā tobrīd atrodas.”⁴⁾ Felicitas plikņi, kuri arī apbur kolekcionārus, kuri ir grūti atrodams retums, ir arī viņas daiļrades laboratorija, kā teikts, plakne, kur savienots ūdens un uguns, tur ir pasteļa smalkums un tempera, kas viens otru papildina un iznīcina, reizē radot kaut ko neiespējamu un īstu. Felicitas sievietes ir modeles, ar savu dzīves stāstu, noslēpumu un to, ko nevar noslēpt, Pauļuka eņģeļi tām tāli. Bet arī viņas valdzina, mazāk liek mīlēt debesis, vairāk zemi, ar tās spēku un auglību, ar spēju izturēt, būt un pastāvēt, mīlēt par spīti visam, ja arī tā būtu aizliegtā mīlestība, ne saldā un trauslā. Un arī tā sirdij ātrāk pukstot, nopūtā dvesīs, ka dzīve ir skaista, lai arī nežēlo, nesaudzē un tik bieži liek asarām iemirdzēties acīs. Sievietes dārgakmeņi ir abiem Pauļukiem, kurš ir mūsu mākslinieku pāris, jo tā rakstīts vēsturē, pie tam mākslas vēsturē, kas liek domāt, ka viņi joprojām ir kopā un nekas viņiem nav svētāks par mākslu.

1) Mīlu Tevi. Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai. Izdevējs apgāds “Zinātne”’ 2021., 197.-204/lpp./

2) - “-

3) - “-

4) - “-

Pašportrets, 1940-tie gadi / papīrs, ogle, 42,5 x 58
Akts, 1972 / koks, tempera, 58 x 58
Akts, 1970 - tie gadi / papīrs, pastelis / 112 x 76,5
Pārdomās / papīrs, pastelis, 75 x 54
Akts, 1958 / papīrs, ogle / 65 x 89
Koķete / papīrs, pastelis, 94 x 65
Akts, Guļošā / papīrs, pastelis / 75 x110
Akts, 1974 / papīrs, pastelis / 74 x 102
Akts / audekls, eļļa, 92 x 54
Māra Vaičunas / papīrs, pastelis / 101 x 73,5
Akts / papīrs, ogle, 100 x 72
Akts, 1970 / papīrs, pastelis, 72 x 100
Akts. Guļošā, 1962 / audekls, eļļa, 73 x 105
Akts / papīrs, pastelis, 63 x 46,5
Rita Einberga, 1972 / papīrs, pastelis, 28 x 28
Akts. Sēdošā, 1962 / papīrs, pastelis, 105 x 73
Akts. Guļošā / papīrs, akvarelis, pastelis, 75 x 109
Akts. Sēdošā ar roku pie sejas / papīrs ,ogle / 74 x 108
Akts / papīrs, ogle, 102x73
Akts. Guļošā. Atpūtā / papīrs, ogle / 73 x 102
Ilustrācija bērnu žurnāla Zīlīte vākam / papīrs, tuša, pastelis / 31 x 23
Vīrieša galva, 1975 papīrs, sangīna, 54 x 75
Skrējēji, 1960-tie gadi / papīrs, linogriezums / 39,5 x 39,5
lustrācija bērnu žurnāla Zīlīte vākam 1970.g. Nr 7, 1970 / papīrs, zīmulis, akvarelis / 22 x 22
lustrācija bērnu žurnāla Zīlīte vākam 1970.g. Nr 7, 1970 / papīrs, linogriezums / 39,5 x 39,5
Futbolisti / papīrs, linogriezums / 39,5 x 39,5
Velobraucēji / papīrs, linogriezums / 39,5 x 39,5
Vingrotāji ar bumbām, 1960-tie / papīrs ,linogriezums / 39,5 x 39,5
Slēpotāji, 1960-tie gadi / papīrs, linogriezums / 39,5 x 39,5
Jānis Deinats. Darbnīca Tornis Lāčplēša un Avota ielas stūrī, 1998 / fotogrāfija, 119 x 98
Jānis Deinats. Felicita Pauļuka, 1998 / fotogrāfija, 96,5 x 119
Jānis Deinats. Skats no mākslinieces darbnīcas Tornīša loga uz Avotu ielu, 1998 / fotogrāfija, 120 x 95