26. maijā tēlniekam Igoram Vasiļjevam būtu 75 gadi. Mūžs īss – tikai 57 gadi. Paveikts – daudz. Tēlnieks būtu pelnījis vērienīgu, plašu piemiņas izstādi. Un tomēr, galerijas „Daugava” telpās būs iespēja ielūkoties mākslinieka daiļradē, pietuvoties viņa personībai. Vecāķu biedrība izdevusi grāmatu par mākslinieku, autori Ilona Jahimoviča un Ilja Dimenšteins.

Igora Vasiļjeva mākslas uzmanības centrā vienmēr bijusi radoša personība, tās gara spēks: Andrejs Rubļovs, Sergejs Eizenšteins, Māris Liepa, Maija Pļisecka, Boriss Pasternaks, Gidons Krēmers, Leo Svemps, Kārlis Sebris, Raimonds Pauls. Arī visu uzskaitīto darbu autorā – Igorā Vasiļjevā, kaut kas no Renesanses meistaru dižuma un humānisma. Igora Vasiļjeva māksla ir kā himna cilvēka lielumam, viņa garīgajam un fiziskajam skaistumam. Mūzika, dzeja, filozofija, seno tautu kultūra Igora Vasiļjeva dzīvi darīja bagātu un skaistu, tajā visā viņš dalījās ar saviem studentiem Mākslas akadēmijā, kur pats savulaik tika uzņemts gandrīz kā brīnumbērns. Viņa zīmējumi bija lieliski, plastikas dotības izcilas, un jau 15 gadu vecumā viņš apmeklē Tēlniecības nodaļu kā brīvklausītājs, bet, tūliņ pēc vidusskolas beigšanas, t.i. 1957. gadā tiek uzņemts uzreiz 2. kursā. Mākslas akadēmiju beidz ar diplomdarbu „Pasaules jaunība” (1962) prof. Kārļa Zemdegas vadībā. Igora Vasiļjeva materiāls tēlniecībā bija koks, viņš tam uzticējās pilnībā. Vispirms jau tāpēc, ka darbu šajā materiālā varēja realizēt pats no sākuma līdz beigām, tur nebija jāsaistās ne ar bronzas lējējiem, ne akmens kalējiem. Ir sajūta, ka Igoram Vasiļjevam bija nepieciešama vientulība, lai viņš caur to var doties savu domu un mūžīgo meklējumu pasaulē. Viņš bija cilvēks, kuram nepiestāvēja skaļa burzma, tukšas sarunas, savā vientulībā viņš bija stiprs, bet ne neievainojams. Viņa māksla parāda, ka visa cilvēcisko emociju gamma ir viņam zināma un saprotama. Darbi ir tapuši it kā viegli, bez piepūles, un tieši tāpēc tie spēcīgi uzrunā skatītāju un liek apbrīnot tēlnieka meistarību.