Gan jau katram kādreiz vaicāts, kādi ir mīļākie ziedi un, nedaudz padomājot, seko atbilde – tulpes, narcises, sniegpulkstenītes, rudzupuķes, peonijas, rudbekijas… Ziedu ir tik daudz, kuram gan nepatīk maijpuķītes vai puķuzirņi un to ēteriskā smarža, bet roze ir roze, tas ir kas īpašs, ne tikai puķe, bet roze… Rudīte Dreimane glezno rozes, tas sen ir viņas glezniecības motīvs un tēma, kas nebeidz vilināt un tur ir kur izgleznoties – krāsu toņi, to tonālās attiecības, forma un gaisma, ko izstaro jutekliskais zieds. Tas būtu tas, kas jauno izstādi saista ar iepriekš gleznoto, bet kas ir jauns. Nakts, zvaigžņota debess, visums, dvēsele un vientulība, bet tas tādā izjūtu līmenī, kad līst, kad tumsā gaišs ir tikai viens logs, jo izstāde nav par skumjām, tā ir par dzīves skaistumu, par mūžīgo, par saules zaķiem un bērniem, par prieku. Krāsa ir emociju pasaule un krāsa ir Rudītes Dreimanes mēdijs.