Gleznu kodolā ainavas – piejūra un kalni. Piejūra jau man zināmāka, bet kalni ir kas jauns. Kas uzrunāja mani pirmo reizi, esot kalnos? Tā ir citādāka sajūta un atšķirīga horizonta uztvere. It kā daļu debesu juma, līdz šim man nepierasti, aizklātu kalnu grēdas. Kalnus redzot, biju kā mazs bērns, kurš redz brīnumu – izjūtot bijību pret dabas brīnumu. Lieli un vareni tie. Nāk prātā norvēģu pasakas par troļļiem, kuri pēkšņi no miglas vāliem iznirst – kas milzīgs un neparasts…

Koki no attāluma pret kalnu ir tikpat izmērā lieli kā cilvēks pret raženu egli. Samiedzot acis, kokiem līgojoties vējam līdz, liekas – tie dejo un čukst viens otram noslēpumus.

Kā pret kalniem, tā pret jūras plašumiem un dabu kopumā cilvēks ir mazs, bet tas var smelt spēku klusumā un mierā. To gan nevar attiecināt uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem.

Diena savā ziņā kļūst īsāka, jo kalnu augstums pierasto horizontu aizsedz, ir mazāk gaismas, arī klimats pašos kalnos ir atšķirīgs. Esot kalnos, sajutu, kā garšo migla, jo tā, šķiet, tur ir itin bieži un bieza pat dienas vidū.

Mums jūra ir tepat blakus, daži soļi svaiga gaisa. Pie jūras cilvēks kļūst mierīgs. Šķiet, tā atņem visu nevajadzīgo līdz pagurumam, lai rastu jaunu spēku. Neaptveramais plašums izkliedē un koncentrē.

Darbi gleznoti eļļas tehnikā uz audekla, vienā paņēmienā – alla prima. Gleznots no mazāka formāta darbiem jeb skicēm, kas radītas dabas klātbūtnē. Tas man ir būtiski. Pat nezinu, kāpēc, taču tikai tā spēju radīt darbu – kad visas maņas ir iesaistītas, esot aci pret aci ar dabu. Dabu izlaižot caur sevi. Bet varbūt tas ir pieradums – būt dabā ar otu.

Jebkura vides maiņa liek paskatīties uz lietām citādi. Gleznās vēlos kaut kripatiņu no tās esības saglabāt uz audekla – mūžīgi būt tur un tepat.

Māksliniece Madara Neikena