Vai tā ir kaprīze gleznot vienu un to pašu koku dažādos gadalaikos, dažādās diennakts stundās? Kaili zari pret rudenīgi vēsām debesīm, pār koka galotnēm aizlido putni, tad atkal lapas plauks, dzīvība mostas, debesis veldzējoši dzidras un tālas, nākamais solis – koka lapotne, kurā summējas vienā akordā visi zaļie un zilie toņi, vakara gaisma, noslēpums un tā mūžīgais vilinājums. Viens koks, dažādas noskaņas, gaismas, ēnas, viens koks – neizsmeļams savā glezniecisko motīvu, katrā audeklā atšķirīgs uzdevums māksliniecei, un viņa to risina ar prieku, ar baudu, kādu Dellei spēj sniegt tikai glezniecība. Šodien māksliniekus nodarbina citādi uzdevumi, tā vismaz domā Delle, savu attieksmi un izpratni par glezniecību nosaucot par kaprīzi vai untumu. Bet kaut kur viņa tomēr tic, ka ir kāds, kas šo viņas kaprīzi novērtē, ir cilvēki, kuri to saprot. Lai gan kārtējo reizi nevar nepiekrist sen zināmajai patiesībai, ka mākslu saprast un novērtēt var tikai sagatavots skatītājs. Kā ir ar mums? Vai piekritīsim tam, ka šī izstāde ir tikai Birutas Delles kaprīze, vai tā ir glezniecība.

Laba glezniecība, kas nemaz tik bieži nav sastopama. Biruta Delle vienmēr gleznojusi sev un tiem, kas viņu saprot, arī šī izstāde „Kaprīze”, kas galerijā „Daugava” Vecrīgā, Alksnāja ielā 10/12 no 14.janvāra domāta tiem, kas mīl un saprot glezniecību.