Rīta gaisma. Vakara gaisma, pēcpusdienas gaisma, nakts gaisma. To Līga Purmale gleznojusi gadu no gada. Gaismas avots – logs, durvis, debesis… Gaisma ir balta. Gaisma sevī ietver visas spektra krāsas. Gaisma saplūst, savienojas ar gaisu, ar mitrumu un atklāj dabas brīnumu. Gaismas ātrums – lielākais un nepārspētais; bet, ja to izdotos pārspēt, cilvēks atklātu jaunu brīnumu pasauli. Jaunu….

Brīnumi ir tepat līdzās, tos tikai jāprot ieraudzīt. Vai tā? Biežāk tos nemaz nevar nepamanīt, un atliek tikai brīnīties. Nemaz nav jādodas pasaulē – tepat līdzās, savā dārzā. Skaistums arī ir brīnums. Tāpēc jau tiek apbrīnots. Gaisma – rīta, pēcpusdienas, vakara, nakts – atklāj šos brīnumus – gaismas radīto ēnu spēli uz dīķa virsmas, jāņogas miziņas spoguļgludumu, zieda lapas asinsrites mežģīni. Tas par brīnumiem.

Kāds liels gleznotājs man kādreiz stāstīja par dziļumu gleznā, par telpu un trešo dimensiju, ko mākslinieks rada uz audekla. Un piebilda: ja māksliniekam izdodas uzgleznot gaismu, tad var runāt arī par gleznas ceturto dimensiju. Tieši tā man vienmēr ir šķitusi būtiskākā Līgas Purmales glezniecībā.

LĪGAS PURMALES (1948) izstādē „KAS DĀRZĀ?” apskatāmi darbi, kas tapuši laikā no 2015.gada septembra, kad galerijā Daugava notika mākslinieces iepriekšējā personālizstāde „Kurzeme„.