Jānis Kalniņš (1976) beidzot nobriedis savai pirmajai personālizstādei. Viņa darbi liek domāt par holandiešu 17. gadsimta glezniecību un ne tikai, jo, lai gleznotu, daudz jāmācās, daudz jāzin, glezniecība jau nav tikai krāsu laukumu kārtojums uz audekla. Jānis Kalniņš ir gleznojis vairāk vai mazāk visu laiku kopš akadēmijas beigšanas (2008), bet šis pēdējais gads ir bijis tas, kurš licis domāt, ka varētu, ka vajadzētu domāt par izstādi. Tieši šīs formātā nelielās klusās dabas lika noticēt, ka tas brīdis ir pienācis. Jānis Kalniņš glezno tikai to, ko redz, un to, kā redz… 16.gs beigās tā bija revolucionāra pieeja glezniecībai, kas nojauca kanonus, līdz tam valdošās tradīcijas. Mūsu jauno mākslinieku par revolucionāru nenosauksi, bet viņa izvēlētais ceļš glezniecībā ir šis klusās dzīves gleznojums – priekšmeti, vide ap viņu. Vienkāršība, nesadomātība, liela patiesība… Neviltota sirsnība ar tādu zināmu naivuma devu, kas kaut kur pat šarmē – sārta avene uz balta šķīvīša, ābola vaigs ar vasaras raibumiem un šis filigrānais juveliera darbs – zvīņu kārtojums uz brekša vēdera, brūno toņu gradācijas, tonālās attiecības sēņu cepurītēs.

Jānis Kaniņš glezno to, ko redz. Jā, tam jāpiekrīt. Bet tā lietu un vietu pasaule, kuru viņš glezno, ir viņa dzīve – skats pa darbnīcas logu, šķūnīša iekšskats un lietas ap viņu. Pasaule, kurā vērte ir cilvēku savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām ar dabu. Varbūt tā ir telpa, kur tiek atrasts laiks padomāt par dzīvi, un skaļumam, ārišķībām tad vietas tur nav. Tāpēc izstādei nosaukums „Klusā dzīve”, to galerijā „Daugava” Vecrīgā, Alksnāja ielā 10/12 varēs skatīt no 3. decembra līdz pat Jaunajam gadam.