Viena no galvenajām dzīves sastāvdaļām ir prieks. Mēs saprotam, ka prieks atspoguļojas cilvēka acīs, sejā, tās mīmikā un ķermeņa kustībās. Bet neviens nezina, kas ir tīra prieka emocija, jeb prieka gēns. Kāds tas izskatās vizuāli.

Tādejādi šajā izstādē vēlējos uzgleznot prieka emociju tā, lai cilvēks skatoties uz manām gleznām justos laimīgs, kaut nedaudz priecīgs.

Domāju, ka laba glezniecība to spēj. Tā runā ar skatītāju tieši, bez vidutāja. Krāsa un tās uzklāšanas veids ir valoda, ko uztver cilvēka acs un prāts. Šie enerģētiskie impulsi, ko radījis mākslinieks, caur cilvēka smadzenēm dara prieku dvēselei un sejā rodas smaids. Ticu, ka tā tas būs.

Manas gleznas ir abstraktas, darinātas eļļas un akrila tehnikas kombinācijā. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka mans abstrakcionisms beigu beigās ir reāls, jo es gleznoju emocijas vizuālo attēlu. Ja mēs uzgleznotu gabaliņu no debess vai saules, tas vienlaicīgi būtu reāls un arī abstrakts. Tādejādi savus darbus varu salīdzināt ar mūzikas skaņdarbu, kas būtībā ir abstrakts, bet tajā pašā laikā glezno mūsu acu priekšā pasauli, liekot mums sajūsmināties un līdzpārdzīvot.

Cilvēki dzīvē un mākslā vienmēr tiecas pēc skaistā un harmoniskā.

Vizuālā māksla šobrīd piedzīvo apjukumu, skaidru kritēriju trūkumu. Tas tādēļ, ka tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, pašām savā veidā kļūstot par mākslas daļu. Glezniecība domāju, pastavēs mūžīgi, jo tā iemieso ļoti personīgu mākslinieka skatījumu ļoti vienkāršā veidā, un viss kas ir ģeniāls ir vienkāršs.

Kaspars Zariņš