Sapņi, atmiņas, noslēpums, sava deva mistikas un liela deva patiesības kā jau visās pasakās. Vai tas notiek šodien, vakar vai sensenos laikos, vai vēl tikai būs.

LAIMAS BIKŠES (1970) gleznas vairāk stāsta par to, kas varētu būt, savu iztēli pārvēršot ticamībā. Un viņas skatītājs ir tas, kurš grib tam noticēt. Un kāpēc gan ne, ja viss notiek mums pazīstamā vietā, kur bijuši esam visi un kas mūs vienmēr pārsteidz, un kur tā gribētos atgriezties? Un ja nu tas ir iespējams? Atceries, kā spēlēji paslēpes – spēli, kas nekad neapnika, un tas trakais skrējiens, kad kāds nosauca:„Pēdējais pāris šķiras!” Tad vēl ir „sunīši”, „aklās vistiņas.. un kā gan sauca to spēli ar pietupšanos?

Tu esi mazs, un liela, liela pasaule ap Tevi. Vai šodien tā šķiet mazāka, varbūt, palicis tikai mazāk vilinājumu un noslēpumu, bet, varbūt kādam pat otrādi, gan jau kādam izdevies saglabāt to interesi un prieku par katru dienu, ko citi sauc par ikdienu. Tad viņam ir arī sava māksliniece – Laima Bikše.

Man patīk uzsvērt, ka Laima ir profesora Imanta Vecozola mīļākā skolniece, kaut gan, lai atrastu starp viņiem kaut ko kopīgu, ir jāpadomā. Pirmais, protams, manis minētais ikdienas skaistums, pietāte pret lietām, priekšmetiem, augiem, putniem un zvēriem, kas ir ap mums. Pietāte pret dzīvi un visu dzīvo un arī nedzīvo dabu. Un tad Tu atceries par to lielo laimi, kas slēpjas mazajā, un par tiem patiesajiem svētkiem, ko spēj sniegt katra diena. Tikai jāprot tos satvert un svinēt, par tiem priecāties ar tādu klusu un patiesu prieku, bez izlikšanās, no visas sirds.

Laimas Bikšes glezniecība nav skaļa, tā negrib ne šokēt, ne provocēt. Tikai aicina novērtēt, atsijāt graudus no pelavām, ar piebildi, savējie sapratīs.

Saturs bez formas nav glezniecība, un par glezniecību nevar runāt neminot krāsu – kolorītu. Un Laimas Bikšes gleznās to var baudīt, par to var pat tīksmināties. Sevi izgaršot ļauj oranžie toņi – vitalitātes, dzīvības krāsa, līdzās – sulīgi sarkanais un noslēpumaini zilizaļais – koku lapotnēs, vasaras nakts pielietās pļavās. Kur nu bez saules, tāpēc tik spožs ir dzeltenais, kas rada sajūtu, ka no Laimas Bikšes audekla plūst gaisma. Katrai dienai seko nakts – ar zvaigznēm vai bez zvaigznēm, bet vienmēr noslēpumu pilna, un var pat sadzirdēt kā tumsa skan savā klusumā.

Arī līnijai sava vieta gleznas laukumā. Tā ir jūtīga, smalka, vietvietām pulsējoša. Laima Bikše īpašu vērību velta gleznas virsmai, tur ir gan dāsni lazēti laukumi un laukumiņi, gan pavisam kails, it kā krāsas neskarts audekls, kas ar savu faktūru un naturālo toni iesaistās uz audekla uzlikto krāsu saspēlē, nemaz neslēpjot, ka ir šis saspēles vērā ņemams dalībnieks.

Ir kaut kas dzēsts, parīvēts – iemaņas, kas nāk no bērnības, jo akadēmijā nez vai to mācīja. Akadēmija, tas jau tik sen, divi gadu desmiti kā studijas pabeigtas (1997), turpinās lielā dzīves skola, un atliek tikai konstatēt, ka Laimas Bikšes dzīvē glezniecībai ir stabila vieta, tas nav tā pa jokam, bet ar lielu piederības sajūtu šai bezgala interesantajai pasaulei, ko sauc par mākslu. Var teikt, ka Laima >nevar negleznot. Un to secināt ir ļoti patīkami.