Kā purvā. Latviešu valodā teikās, nostāstos un parunās ar purviem saistītais aizvien locīts tādā kā biedējošā izpratnē. Ieskatoties tautas tradīcijās balstītajos nosaukumos, varam aptvert ļaužu attieksmi, virknējās čūsku, rupuču, raganu, velna, piķa, rūķu, čukstu, veļu un nāves purvi. Ja ņemam vērā, ka 10 procentus no Latvijas teritorijas aizpilda purvi tad varētu šķist, ka visapkārt mums nav tie gaišākie un jautrākie kaimiņi. Tomēr šos visnotaļ krēslainos priekšstatus caurvij noslēpumainas vīzijas. Pavīd pa maldugunij. Arī literatūrā uzsprēgā gan drastiski erotiskas nojausmas par purva spīganām, gan gruzd nostalģiskas skumjas un uzmācas arī pavisam šodienīgas pārdomas par purva bridēju traģisko bravūru. Tas atstāj pēdas.

Mūsdienu civilizētajā pasaulē, tai skaitā Latvijas modernajā nereti degradētājā ainavā neskartos purvus, tīreļus un dumbrājus uztveram kā harmoniski veldzējošu oāzi. Te ir ne ar ko nesalīdzināma, skaudra, šķietami nabadzīgāka augu valsts. Tomēr vai par nabadzīgām var saukt nelielā auguma červeļainās priedītes, kuras purvos sasniedz 300 gadu vecumu? Visapkārt te valda ciņi, lāmas, sūnas, ķērpji, virši, rasenes un vesela putnu paradīze. Liels ir kārdinājums rotaļāties ar bagātīgi fakturēto dabas formu iluzorajām vīzijām purva ūdeņu spoguļos, bet pāri visam iespēja notvert un paust savas noskaņas no dzīves kņadas attālinātajā purva oāzē. Šodienas pragmatiskajā pasaulē atšķirībā no senākiem laikiem, runājot par purviem, visbiežāk dominē sauklis Latvijas brūnais zelts – kūdra. Kūdra patiesi ir bioloģiski izcili vērtīga dabas dāvana, kuras rūpnieciskā izstrāde un eksportēšana ārpus Latvijas ir ārzemnieku rokās. Pirmatnējo purvu pastāvēšana nākotnē ir apdraudēta un vienlaikus Latvijas zelta nestā bagātība arī dzen iet secen. Kā purvā.

/Jānis Andris Osis/